Monogrāfija ir veltīta vienai no XX. un XXI. gs. mijas aktuālakajām un pretrunīgākajām sabiedrības problēmām - neārstējami slima cilvēka dzīvības atņemšanai pēc tā lūguma ar mērķi atbrīvot viņu no ciešanām (eitanāzijai). Monogrāfijā tiek izskatīti eitanāzijas dabas psiholoģiskie un juridiskie jautājumi, kā arī tiek analīzēti eitanāzijas filozofiskie, morālie un tiesiskie aspekti. Liela uzmanība tiek vērsta eitanāzijas vēsturei. Par atsevišķo pētījuma objektu kļuva tiesību uz dzīvību būtības definēšana, tiek detalizēti parādīti tās rašanās un zaudējuma momenti. Tiek analīzēta termina "tiesības uz nāvi" laišanas tiesiskajā apgrozībā pamatotība. Daudz uzmanības ir veltīts eitanāzijas normu salīdzinoši tiesiskajai analīzei tuvu un tālu ārzemju valstu krimināltiesībās. Tiek izpētītas eitanāzijas legalizācijas pasaules tendences. Monogrāfija tiek adresēta zinatniskiem un praktiskiem darbiniekiem, likumdēvējiem, juridisko programmu studējošajiem un docētājiem, kā arī plašam lasītāju lokam, kas interesējas par nonāvēšanas jautājumiem pēc cietušā lūguma.
